Muļķības slavinājums

Начало книги

Kad es nesen atgriezos no Itālijas uz Angliju, man garāku ceļa gabalu bija jāpavada zirga mugurā. Lai velti nenosistu visu šo laiku sarunās, kurām nav nekāda sakara ar mākslu un literatūru, es vairākas reizes atzinu par labāku vai nu šo to pārdomāt par mūsu kopējām studi­jām, vai arī kavēties tīkamās atmiņās pie draugiem, kas bijuši tik saprātīgi un man tik mīļi. Starp tiem tu, mīļo Mor, biji pats pirmais. Kaut gan es jau ilgāku laiku biju no tevis šķirts, atmiņas par tevi man bija tik dzīvas, it kā tu būtu manā priekšā, un, tik tiešām kā es dzīvoju, man nekas nav bijis jaukāks par tām. Tā kā es atzinu par pareizu katra ziņa kaut ko darīt, bet ieskatīju šo laiku par nepiemērotu nopietnām pārdomām, es nolēmu ar savu tērzēšanu slavināt Muļķību.

Kāda gan Pallāda1 tev iedvesusi tik dīvainas domas? — tu man vaicāsi. Vispirms mani pamudināja uz to tavs ģimenes vārds Mors; tas tik lielā mērā tuvojas grieķu vārdam «moria»2, cik lielā mērā tu pats stāvi tālu no šā nosaukuma, jo, kā visi atzīst, tu esi tam pilnīgi svešs. Joprojām es domāju, ka šī mana prāta rotaļa tev itin īpaši patiksies, ievērojot to, ka tamlīdzīgi joki, kas, ja nemaldos, nav gluži bez savas izdomas un atjautības, tevi mēdz ļoti valdzināt. Tu taču kā Dēmokrits3 smejies par cilvēku kopa dzīvošanas trūkumiem. Lai gan tu ar savu apbrīnojamo gara vērienu pacelies augstu virs vien­kāršajiem ļaudīm, tomēr, ievērojot tavu ārkārtīgo laipnību un humāno raksturu, tev ir viegli un patīkami ar visiem būt ikdienišķam cilvēkam.

Читать дальше →