Borneo sala

Начало книги

Zeme nekur nebija manāma! Laivai nebija klāja un pēc lieluma un veida tā līdzinājās tirdzniecības kuģa vieg­lajai airu laivai.

Straume to nesa zem gaišzilās debesīs lēni slīdošās tropu saules dedzinošajiem stariem.

Nebija ne buru, ne mastu, airi vaļīgi nokārās un lēzeni sitās pret ūdeni.

Tomēr laivā bija ļaudis — septiņi cilvēki: seši dzīvi un viens miris!

No sešiem četri bija pieauguši; trīs baltie, bet cetur­tais, spriežot no sejas krāsas, aziāts.

Liela auguma bārdainu brunetu vienlīdz varēja uzska­tīt kā par eiropieti, tā par amerikāni. Viņa iegarenās se­jas vaibstu klasiskā pareizība tomēr drīzāk norādīja, ka viņš cēlies no Amerikas. Patiesībā viņš bija dzimis Ņu­jorkā. Viņam blakus sēdošais sarkanmatainais, brūni no­degušais cilvēks bija spilgts pretstats. Jādomā, ka viņa dzimtene bija Ziemeļeiropā. Patiesi, viņš bija īrs.

Trešais bija kalsnējs, vārgs cilvēks. Seja bāli zilgana, gandrīz bez bārdas un ūsām, acis iekritušas un savāda mirdzuma pilnas. Tas bija ļoti nenoteikts tips, kādus var sastapt gan starp angļiem, skotiem, īriem, gan amerikā­ņiem. Spriežot pēc tērpa, viņš bija vienkāršs matrozis.

Читать дальше →