Lidojošie šķīvji

Начало книги

Viņi bija trīs.

Mēliks bija pats vecākais, matus viņš sukāja ezītī. Jirnass bija vidējais. Viņš bija piedzimis gada vidū — jūnija pēdējā dienā. Kaurs bija pats mazākais, un vi­ņam trūka viena priekšējā zoba.

Visi šie zēni kaut kādā ziņā bija slaveni.

Mēliks rakstīja dēku romānu. Viņš gan bija uzrak­stījis tikai pašu sākumu, bet Jirnass un Kaurs jau zi­nāja, kādas būs romāna beigas — trīs draugi, trīs puikas, notvers ārkārtīgi bīstamu un līdz zobiem apbru­ņojušos spiegu.

Bet Jirnass bija redzējis griezi.

—   Es pielīdu tai klāt, kad viņa pļavā grieza, — Jir­nass mēdza stāstīt. — Viņa pat nepacēlās gaisā, pa zāli aizskrēja projām.

—   Un kāda grieze bija? — pārējie zēni vaicāja.

—   Parasta, — Jirnass atbildēja. — Grieze kā jau grieze.

Bija skaidrs, ka Jirnass prot varen labi līst.

Kaurs savukārt bija slavens ar to, ka visi viņa senči bija nodzīvojuši ilgu mūžu. Viņa vecvecmāmiņa vēl bija dzīva un katru dienu gāja pastaigāties, kaut ari ar spieķi. Mēliks un Jirnass tika ielūgti uz Kaura simto dzimšanas dienu. Kaurs solīja sarīkot varenas viesības un pasūtīt tik lielu kliņģeri, lai tajā varētu saspraust visas simt sveces.

Читать дальше →