Nezvērs tumsā

Начало книги

Reizēm es iegrimstu dziļās pārdomās.

Man liekas, ka detektīvromānu autorus var iedalīt divās grupās. Pirmajā ietilpst tie rakstnieki, kurus var saukt par noziedznieku apjūsmotajiem, jo viņus interesē tikai nozieguma motīvi, un, sacerot pat tādu detektīvstāstu, kura sižetu veido izmeklēšana, viņi neapmie­rināsies, iekams neizklāstīs savas domas par noziedznieku brutālo psiholoģiju. Pie otrās grupas pieder tā saucamie detektīvtipa autori, kurus interesē tikai nozieguma atklāšanas veids, bet noziedznieka psiholoģija viņu redzeslokā neiekļūst.

Detektīvromānu autors Oe Sjundejs, par kuru gribu rakstīt šajā stāstā, laikam pieder pie pirmās grupas, bet es pats acīmredzot pie otrās grupas.

Tādējādi, kaut arī man bija tieša profesionāla saskare ar noziegu­miem, mani saista tikai to atklāšana, bet tas nebūt nenozīmē, ka es pats būtu ļaundaris. Teikšu vēl vairāk — ne visai bieži var sastapt tik tikumīgu cilvēku kā mani. Bet tas, ka es — godīgs un labsirdīgs pēc dabas — neviļus tiku iejaukts tik briesmīgā notikumā, ir nejēdzīgs pārpratums. Ja man būtu kaut niecīga nosliece uz ļaundarību un mazāk būtu ietekmējusi tikumība, tad vēlāk man nevajadzētu tik rūgti nožēlot savu rīcību un atkristu mokpilno šaubu bezdibeņi. Tieši otrādi — es tagad varētu baudīt bezrūpīgu, materiāli labi nodrošinātu dzīvi kopā ar burvīgu sievu.

Читать дальше →