Skopais bruņinieks

Начало книги

Dod, Ivan, bruņu cepuri man šurp!

(Ivans padod viņam bruņu cepuri.)

Tā sadurta un gluži sabojāta.

To nevar galvā likt. Man jārod jauna.

Kāds trieciens! Nolādētais grāfs Deloržs!

Ivans

Un arī jūs tam krietni atmaksājāt:

Kā jūs no segliem viņu izsitāt!

Kā miris diennakti viņš nogulēja.

Kas zin, vai spirgs?

Albērs

Nav tomēr zaudētājos;

Tam venēciešu krūšubruņas sveikas,

Bet paša kiūtis nemaksā ne graša —

Sev citas iegādāties neies viņš.

Kam bruņu cepuri tam neatņēmu!

Gan būtu atņēmis, ja nekaunētos

No dāmām, hercoga. Sasodīts grāfs!

Kaut labāk galvu pāršķēlis viņš man!

Man vajag arī drēbju. Viņureiz

Tik atlasā šeit bruņinieki bija

Un samtā; bruņās sēdēju vien es

Pie galda hercognamā. Atrunājos,

Ka turnīrā tik nejauši es esmu.

Ko tagad teikt? Ai trūkums, nabadzība!

Kā cilvēkam tu sirdi pazemo!

Kad grāfs Deloržs, ar savu pīķi smago

Man bruņcepuri pāršķēlis, bij prom

Un Emiram es piešus sānos spiedu,

Un kailu galvu aizdrāzos kā vētra,

Читать дальше →