Ruslans un Ludmila

Начало книги

Un cits pēc cita izklīst sāk.

Kaist līgavainis līksmē saldā:

Viņš iedomās jau glāstot maldās

Pie kautrās meičas daiļumiem;

Vēl lielkņazs abus skumji pētī,

Tad tēvišķīgā mīlā svētī

Un gaišu laimi novēl tiem.

Lūk, līgavu pie kāzu gultas

Jau vada drīz, un gunis dziest…

Krīt aizkari un durvju bultas,

Laiks Laja spuldzei krēslu kliest.

Nu piepildītas mīlas ilgas,

Tā ziedu vāc no laimīgiem;

Krīt slēpējs tērps kā ēna zilga

Uz Caregradas paklājiem …

Vai dzirdat mīlētāju čukstus,

Kur skūpsti skan kā avots tirs,

Un elsas, ko, vēl sirdij pukstot,

Dveš kautre pēdējā? … Jau vīrs

Jauš laimes priekus elsā biklā;

Un, lūk, tie sākas . .. Pēkšņi nīgrs

Dārd pērkons, zalgo zibšņi miglā,

Dziest spuldze, smacīgs nokūp sērs,

Viss satumst, it kā dzelmē vērsts,

Un pamirst Ruslans mirklī žiglā …

Viss norimst. Klusums apkārt baiss.

Tad divkārt noskan dīvains sauciens,

Kūp miglas dzelmājs pelēkais.

Tur aizvird kāds, ar tumsu jaucies . . .

Viss atkal rimst. Pils drūmi dus.

Читать дальше →