Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu

Начало книги

Ik brīdi smagumu sirds jūt.

Un liekas tev …

Atdzejojusi Mirdza Ķempe

* * *

Cik laimīgs jūtos es, kad varu pamest

Šo pilsētu, kur apnicība kliedz,

Un aizbēgt prom uz tālām ozolbirzīm,

Kur klusos krastos viļņi lēni dūc.

Vai viņa drīz — vai tiešām drīz jau viņa

Kā zelta zivtiņa no dzelmes izkāps?

Kā pati daile viņa parādās

No rāmiem viļņiem pusnakts mēness gaismā!

Pār baltiem pleciem vijas zaļas cirtas,

Kad viņa stāvas kraujas malā sēd.

Pie slaidām kājām viļņi, putas metot,

Tik mīļi pieglaužas un šalc, un čukst.

No acīm pamirkšķina spirgta blāzma —

Kā zvaigžņu atblāzma no debess dzīlēm.

Nē, viņa neelpo, bet tomēr just

Ir labi viņas skūpsta vēso valgmi.

Tik salds un ilgu pilns pat medus malks

Nav vasarā, kad svelme uzkur slāpes.

Kad viņa rotaļājas pirkstu galiem

Un maniem matiem pieskaras, tad viss

Šis mirklis atbalso kā baisums salts

Man galvā, satraucot kā putnu sirdi,

Kas mīlas iztvīkumā pamirt vēlas.

Es priecīgs pamestu šo pasauli

Читать дальше →