Pasaka par zelta gailīti

Начало книги

Taču posts visapkārt draud.

Tāda dzīve ir par grūtu!

Un, lai palīdzību gūtu,

Griezās viņš pie zīlnieka,

Viedā zvaigžņu pētnieka.

Ziņnesi tam aizsūtīja —

Zīlnieks drīz pie cara bija,

Vāza vaļā maišeli,

Deva zelta gailīti.

«Uzsēdini šito gaili,»

Teica viņš, «uz torņa smailes;

Manējs zelta putniņš spožs

Vienmēr tevi sargās možs.

Ja būs tālu kara dimdi,

Tas uz smailes tupēs rimti,

Bet, ja naidnieks pulkos ies,

Tavai valstij tuvosies

Jeb vai citi posti sūri

Augs pār tavas zemes stūri,

Gailītis — kā pamodies —

Tūdaļ seksti gaisā slies,

Dziedāt sāks, ar spārniem pērsies

Un pret ienaidnieku vērsies.»

Cars teic paldies zīlniekam,

Sola zelta kalnus tam.

«Lai nav runāšana lieka,»

Saka viņš aiz liela prieka,

«Par šo gaili došu tev,

Ko vispirmo vēlies sev.»

Tā nu, smailē radis balstu,

Sāka gailis sargāt valsti;

Tikko kāds ar karu draud,

Modrais izlūks tūdaļ jaud,

Purinās un seksti slien,

Skatās turp, kur naidnieks lien,

Uzsauc, skaļi dziedādams:

Читать дальше →