Pasaka par mirušo cara meitu un septiņiem varoņiem

Начало книги

Un ar viņu runājās:

«Vai es gaiša tā kā diena?

Sārta, skaista kā neviena?»

Ko tai atbild spogulis?

«Skaista, nestrīdēšos vis,

Tomēr cara meita staltā

Pati skaistākā un baltā.»

Kā nu care atlieksies,

Kā ar roku vēzēsies,

Kā pa spogulīti tēmēs,

Kāju piesitot pie zemes! …

«Stikliņ tu, sasodītais,

To tu melo man, ka baiss.

Viņa drīkst pret mani stāties?

Niķiem tiem būs remdināties!

Lūk, kas izaudzis no tās —

Balta gan, nav jābrīnās:

Māte grūtniecībā sērās

Augas dienas sniegā vērās;

Bet nu teic — kā spējams tai

Būt par mani skaistākai?

Atzīsties: man pieder slava,

Skaistākas par mani nava

Kaut vai visā pasaulē.

Tiesa?» Spogulis teic — «Nē:

Cara meita pati staltā,

Pati skaistākā un baltā.»

Ko lai dara? Skaudībā

Care kaist un niknumā:

Sviež zem sola spogulīti,

Pasauc savu Melnūksnīti •—

Meiteni, kas kalpo tai, —

Pavēl viņai vienīgai

Cara meitu ievest tieši

Dziļi mežā, saistīt cieši,

Tur zem priedes atstāt to —

Vilku rīklēm nolemto.

Читать дальше →