Pasaka par caru Saltanu

Начало книги

Licis viņa sirdij kaist.

Teic viņš: «Sveika, zeltenīte!

Būsi care tu jau rītu —

Un līdz martam remdenam

Spēkavīru dāvā man.

Bet jūs, abas māršaviņas,

Smalkas vilnas kārsējiņas,

Beidziet vērpt, lai arī jau

Tūdaļ varat līdzi braukt:

Viena valdīs virtuvē,

Otra — drānu austuvē.»

Cars, to teicis, ārā gāja,

Māsas līdzi vedināja,

Un pēc brītiņa viss loms

Auļoja uz pili prom.

Neba ilgi vilcinājies,

Jau pēc stundas salaulājies,

Saltans priecīgs blakus nāk

Sievai kāzu mielastā.

Pilnu redz vēl raušu muldu,

Kad uz ziloņkaula gultu

Viesi jauno pāri ved

Un pret sienu kausus met.

Virējai kļūst vaigi zaļi,

Audēja sit stāvus skaļi;

Abām gruzis acis grauž,

Abas mīļo māsu skauž:

Cariene kopš dienas tās

Staigā mātes cerībās.

Gadījās, ka Saltancaram

Tolaik jāpošas bij karam.

Atvadoties, seglos jau,

Viņš vēl jauno sievu skauj

Un jo cieši piekodina,

Lai tā sevi sargāt zina,

Sargot augli loloto,

Saderībā solīto.

Bargi karo cars un ilgi,

Pienāk marta riti zilgi,

Читать дальше →