Nāra

Начало книги

Jau pazudis, ne miņas vairs no tā:

Un paliekat jūs tukšā; ak, jūs muļķes!

Vai simtiem reižu nesacīju tev:

Meit, pielūko; jel neesi tik stulba

Un savu laimi garām nepalaid,

Sev kņazu pieturi, par šo, ne to

Tu sevi nepazudini. — Bet tagad?

Nu sēdi vien un mūžam raudi vēl

Par to, kas nav vairs labojams.

Meita

Bet kāpēc

Tu domā, ka viņš mani pametis?

Dzirnavnieks

Kā — kāpēc? cikreiz nedēļā gan mēdza

Viņš senāk atjāt šurp uz dzirnavām?

Ko? katru mīļu dienu, bet šad tad

Pat divreiz dienā, bet tad retāk, retāk

Viņš sāka jāt — nu diena devītā,

Kopš redzējām mēs viņu. Ko tu teiksi?

Meita

Viņš aizņemts; vai gan mazums viņam rūpju?

Viņš nav dzirnavnieks — un viņa vietā

Vis ūdens nestrādās. Viņš bieži teic,

Ka viņa darbs ir grūtākais no visiem.

Dzirnavnieks

Jā, tici viņam. Kad tad kņazi strādā

Un kāds tiem darbs? vien lapsas dzīt un zaķus,

Vien darīt pāri kaimiņiem un dzīrot,

Un stulbenēm jums galvas sagrozīt.

Viņš strādā pats; patiešām tas ir skumji!

Читать дальше →