Nevaicājiet man neko

Начало книги

Apziņa atgriezās lēnām.

Dažkārt ar mani tā atgadās. Es biju pārvērties bezveidīgā substancē, kura izpletās un sarāvās, tiecās aizplūst tālumā, satrūkt gabalos un, kad tas jau gandrīz bija noticis, slīdēja atkal kopā, savilkās cieši jo cieši, un viss atkārtojās ritmiski kā sirdspuksti, tikai daudz, daudz lēnāk. Un tad es jutu, ka pamazām ceļos augšup, nirstu kā no siltas un miglainas tumsas okeāna dzīlēs, un man nebija ne mazākās sajēgas, kāpēc tas notiek. Tad izdzirdu šajā nemaņas valstībā mūziku, ko spēlēja vesels orķestris, un spēlēja tas maršu. Es sajutu, ka kaut kas notiks, bet nezināju – labs vai briesmīgs, kad pavisam negaidot izlidoju tumsas virspusē un apžilbu no spožās gaismas.

Es biju pamodies. Tik tiešām miegs ir nāves brālis, kā mācīja skolā un kā teica senie grieķi. Nekas nav vienkāršāk un vieglāk kā aizmigt un reiz vairs nepamosties.

Es pietrūkos sēdus un aizsviedu segu kājgalī.

Читать дальше →