Varavīksnes ceļš

Начало книги

- Vectētiņ! zēns iesaucās un, lāgā nesasveicinājies, metās ap kaklu vecajam vīram.

-  Sveiks, mazdēliņ! Vectēvs sabužināja viņa gaišos matus. Kā tu esi izaudzis!

-      Laiks braukt… Māte vainīgi pasmaidīja un, pievilkusi zēnu sev klāt, cieši noskūpstīja uz abiem vaigiem.

-       Klausi vectēvu, Janci! tēvs šķietami bargi noteica un pakratīja pirkstu, kaut arī nedz viņa balsī, nedz sejā nebija ne miņas no barguma.

Atvadījušies no vectēva, zēna vecāki iekāpa automa­šīnā. Drīz vien tā ierūcās un lēnām aizlīgoja pa saules apspīdēto, putekļaino ceļu.

-   Atā, Janci! caur atvērto mašīnas logu vēl pēdējo reizi atskanēja mātes balss. Tad noputējušais auto nozuda aiz līkuma.

-    Nu tā, vasara ir sākusies! Jancis nodomāja un uzmeta plecos smago mugursomu, kur bija sakravāta teju vai visa viņa iedzīve.

Vispār jau viņa vārds ir Jānis, tāpat kā tēvam un vectēvam. Dzimtas tradīcija, kā māte mēdza teikt.

Bet, kopš vien viņš sevi spēja atcerēties, visi viņu allaž saukuši par Janci vai par Jancīti, kamēr viņš vēl bija mazs sīkaļa, bet tas laiks jau nedaudz pagaisis no atmi­ņas. Pienāks laiks, un viņu noteikti uzrunās par Jāni, bet šodien viņš ir vienkārši Jancis. Un šovasar, tāpat kā citas vasaras, viņa mājas būs šeit Varavīksnes ciemā, vectētiņa lauku mājiņā.

Читать дальше →