Tiranozauru kanjons

Начало книги

1972. gada 11. decembrī lidojumā uz Mēnesi kuģis Apollo piezemējās brīnišķīgajā, kalnu ietvertajā Litrova ielejā, Miera jūras krastā. Vieta solījās būt ģeoloģiska brīnumzeme, kas pil­na ar pauguriem, kalniem, krāteriem, sanesu iežiem un no­gruvumiem. īpašu interesi izraisīja vairāki krāteri, kas bija ra­dušies, meteorītiem iedragājot dziļus caurumus ielejas virsmā un izkaisot pār to grunts iežus un šķembas. Bija paredzams, ka kuģis atgriezīsies pilns ar Mēness paraugu bagātībām.

Jtidžins Sērnans bija kosmosa kuģa komandieris un Herisons Šmits ekspedīcijas bloka pilots. Abi vīri bija ideāli piemēroti Apollo-17 lidojumam. Sērnans jau bija piedalījies di­vos iepriekšējos lidojumos, ar Gemini-IX un Apollo-10, bet Šmits toties bija izcils ģeologs, kas ieguvis doktora grādu Hārvarda universitātē un piedalījies iepriekšējo Apollo lido­jumu plānošanā. Sērnans un Šmits trīs dienas pētīja Litrova ieleju, pārvietojoties ar lunomobili. Viņu pirmajā ceļojumā pa Mēnesi kļuva skaidrs, ka viņi trāpījuši mērķī ģeoloģijas no­zīmē. Viens no pašiem interesantākajiem atklājumiem, kas netieši noveda līdz noslēpumainajam Vanserga krāterim, notika otrā dienā pie neliela padziļinājuma, kas bija zināms kā Sīkais krāteris. Izkāpis no lunomobiļa, lai izpētītu Sīkā krātera malas, Šmits izbrīnījies atklāja, ka viņa zābaki no­trauš pelēkos Mēness putekļus un zem tiem ir spoži oranža grunts kārta. Sērnans bija tik ļoti pārsteigts, ka pacēla savu oranžo atstarojošo sejsegu, lai pārliecinātos, ka tā nav op­tiska ilūzija. Šmits aši izraka nelielu tranšeju un ieraudzīja, ka oranžā grunts vēlāk pārvēršas mirdzoši sarkanā.

Читать дальше →