Saeculum

Начало книги

Veltījums maniem tuviniekiem tēvam, kas mīlēja mežu, un tantei un onkulim, kuri mums iemācīja, cik tas ir īpašs.

mans Dievs, cik daudz asiņu!

-Viņš mirst. Man šķiet, viņš

mirst.

-   Kur ir zobens?

-   Guļ uz kāpnēm.

-   Tur tas nevar palikt.

\ Ak Dievs, es gribu beidzot

izkļūt no šejienes.

-   Mēs nebildīsim ne pušplēsta vārda par to, kas te

notika, skaidrs?

-   Bet kas būs, ja viņš… man šķiet, ka…

-   Par to es parūpēšos. Nebaidies!

au no tālienes Bastians dzirdēja zobenu šķindoņu. Tā nāca no pils mūra puses, no turienes, kur valdīja vislielākā burzma. Kaut kur šajā ļaužu masā vajadzēja atrasties Sandrai. Meitene bija pazudusi, kamēr viņa uzmanību uz mirkli novērsa kaltētie augi.

Bastians pabīdīja brilles uz augšu un izberzēja acis. Iepriekšējo nakti viņam būtu vajadzējis atvēlēt miegam, nevis mācībām. Turklāt nekur visā šajā viduslaiku tirgū nebija dabūjama kafija. Tikai medalus, miestiņš un augļu sulas. Ak jā, vēl nedrīkstēja aizmirst arī mīlas dzērienus. Bastians pasmaidīja. Pie kādas buršanās piederumu bodītes Sandra bija pagrūdusi viņam zem deguna flakonu, no kura dvašoja uzmācīgs vaniļas aromāts.

Читать дальше →