Stāsts par īstu cilvēku

Начало книги

Zvaigznes vēl mirdzēja, asi un salti, bet debesis austrumos sāka jau bālēt. Koki pamazām iznira no tumsas, un viņu galotnēm pēkšņi pārskrēja tāds spēcīgs un svaigs vējš, ka mežs uzreiz kļuva modrs, sāka šalkt daudzbalsīgi un skanīgi. Trauksmainiem, svilpjošiem čukstiem sasaucās simtgadīgās priedes, un sausa sarma, klusi sanēdama, lija no iztraucētiem zariem.

Vējš apklusa tikpat spēji kā sacēlās. Koki atkal iegrima saltā stingumā. Iestājās tik pilnīgs un svinīgs klusums, ka uzreiz kļuva dzirdamas visas agra rīta meža skaņas: vilku rijīgā plēšanās tuvējā pļaviņā, lapsu uzmanīgā riešana un pirmie vēl nedrošie agrīnā dzeņa sitieni, kas meža klusumā skanēja tik skanīgi un muzikāli, it kā dzenis kaltu nevis kokā, bet vijoles izdobtā ķermenī.

Atkal brāzmaini iešalcās vējš priežu galotņu smagajās skujās. Klusi nodzisa pēdējās zvaigznes nobālušajās debesīs. Pašas debesis kļuva blīvākas un šaurākas. Mežs, pilnīgi nokratījis nakts tumsības paliekas, modās visā savā zaļā krāšņumā. Pēc tā, kā nosarkdamas iemirdzējās priežu sprogainās galvas un smailās egļu virsotnes, varēja noskārst, ka uzlēkusi saule un ka topošā diena būs skaidra, salta, stingra.

Читать дальше →