Lielais darbs jeb brīnumstasts par doktoru Mehānikusu un viņa suni Almu

Начало книги

Mani pamodināja zvans. Kamēr es ģērbos, zvanīšana pie ārdurvīm atkārtojās vēl divas reizes. Pulkstenis rādīja pieci.

Es izgāju pagalmā un atvēru vārtus. Pie tiem stāvēja automobilis. Mašīnas priekšējās durtiņas bija vaļā. Pie stūres sēdēja vīrs noputējušā, zilā virsvalkā.

— Vai jūs zvanījāt? — es apjautājos.

Pie stūres sēdošais neatbildēja. Viņš klusēdams raudzījās tālumā un kaut ko domāja. Tad pamāja ar galvu.

— Vai jūs zvanījāt? Kas noticis? — es atkal jautāju.

Vīrs pagrieza galvu uz manu pusi. Likās, šis cilvēks ar mokām pūlas atcerēties, kur viņš atrodas un kas ar viņu noticis.

— Ūdens!.. — viņš negaidot strauji noteica. — Ūdens mašīna … Dzert… — Viņš ļoti slikti runāja krieviski. — Un tūkstoškārt, tā teikt, atvainojiet… Vēl ir agrs agrs rīts …

— Nē, nē, jums nav ko atvainoties, jūs mani pamodinājāt taisni laikā! Es tūlīt atnesīšu spaini…

— Mūsu spaini… man ir pašam savs spainis … — ceļinieks izlīda no mašīnas un uzsauca: — Alma! Alma!

Читать дальше →