Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Начало книги

Toraks spēji pamodās, lai gan nebija pat cerējis iemigt.

Ugunskurs bija gandrīz izdzisis. Plaiksnošajā gaismā zēns sarāvās čokurā un raudzījās tumšā Meža neskaid­rajās aprisēs. Nekas nebija redzams. Un nekas nebija arī dzirdams. Vai tas bija atgriezies? Vai tas tagad slēpās tur tumsā un skatījās uz viņu ar kvēlojošām, slepkavīgām acīm?

Toraks jutās iztukšots un nosalis. Viņš skaidri apzinā­jās, ka vajag paēst; roka smeldza, un acis no pārguruma sūrstēja, taču patiesībā viņš to nemaz nejuta. Visu nakti viņš bija sargājis egļu zaru būdu un skatījies, kā noasiņo tēvs. Kā gan tas varēja notikt?

Vēl tikai vakar vakar viņi zilajā rudens mijkrēslī bija uzslējuši nometni. Toraks par kaut ko pajokoja, un tēvs smējās. Pēc tam Mežs pārvērtās. Ķērca kraukļi. Čīkstēja priedes. Un no tumšajām koku pazarēm parādījās melna ēna milzīga, trakojoša un asinskāra lāča veidolā.

Pēkšņi viņiem blakus bija nāve. Niknā zvēra nagi. Rēcieni, kuri lika aizkrist ausīm. Vienā acumirklī nezvērs būdu bija sadragājis gabalu gabalos. Vienā mirklī tas lē­veros saplosīja tēvam sānus. Un tad jau tas bija pazudis, izgaisdams Mežā tik klusi kā migla.

Читать дальше →