Uguns sala

Начало книги

-    Pazūdi! Hīlass uzbļāva.

Mežacūka uzmeta traucētājam piktu skatienu un atsāka vārtīties dubļos. Sivēnmāte ar saviem mazuļiem pie avota jauki pavadīja laiku, un suķim nenāca ne prātā griezt ceļu kaut kādam kaulainam zeņķim, kam gribējās padzerties.

Nogāzē brāzmoja salts austrumu vējš, kas grabināja izkaltušos dadžus un līda Hīlasa tunikas caurumos. Zēns bija noguris, viņam sūrstēja kājas, un ūdensmaisā jau kopš vakarvakara nebija ne lāses. Bija jātiek klāt tam avotam.

Hīlass ielika lingā akmeni un ielidināja to dzīvniekam sānā; cūķis belzienu nelikās ne manām. Hīlass gari nopū­tās. Ko nu?

Piepeši cūka uzrausās kājās, stīvi saslēja gaisā asti un aizbēga; sivēni mina mātei uz papēžiem.

Hīlass notupās aiz ērkšķaina krūmeļa. Ko sivēnmāte bija pamanījusi?

Tai pašā mirklī mitējās vējš. Zēnam uz skausta sacēlās stāvus visi matiņi. Klusums šķita nelāgs un savāds.

Kā no zila gaisa parādījās lauva.

Zvērs nolēkšoja pa nogāzi un apstājās divus soļus no Hīlasa paslēptuves.

Читать дальше →