Divpadsmit krēslu

Начало книги

Apriņķa pilsētā N. bija tik daudz frizētavu un apbedīšanas bi­roju, ka likās, pilsētas iedzīvotāji dzima tikai tāpēc, lai noskūtos, apcirptu matus, atsvaidzinātu galvu ar vežetalu un tūlīt arī no­mirtu. Bet patiesībā apriņķa pilsētā N. cilvēki dzima, skuvās un mira visai reti. N. pilsētas dzīve ritēja ļoti klusi. Pavasara vakari bija reibinoši, dubļi mēness gaismā mirdzēja kā antracits, un visi pilsētas jaunieši bija tik šausmīgi iemīlējušies komunālās saim­niecības darbinieku vietējās komitejas sekretārē, ka tas pat trau­cēja viņai iekasēt biedru naudu.

Mīlas un nāves jautājumi nesatrauca Ipolitu Matvejeviču Vo- robjaņinovu, kaut gan viņš ar šiem jautājumiem, pildot savus dienesta pienākumus, noņēmās katru dienu no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem vakarā ar pusstundas pārtraukumu brokastīs.

Rītos no matētas, svēdrainas glāzes izdzēris savu porciju karsta piena, ko pasniedza Klaudija Ivanovna, viņš no krēslai­nās mājiņas izgāja plašajā, neparasti spilgtas pavasara gaismas pielietajā biedra Gubernska vārdā nosauktajā ielā. Tā bija viena no vistīkamākajām ielām, kādas vien sastopamas apriņķu pil­sētās. Kreisajā pusē aiz viļņotiem, zaļganiem stikliem sidraboja apbedīšanas biroja «Nimfa» zārki. Pa labi aiz maziem logiem ar izdrupušu ķiti drūmi zvilnēja noputējušie un nepievilcīgie zārku meistara Bezenčuka ozola zārki. Tālāk «Friziermeistars Pjers un Konstantins» solīja saviem klientiem «nagu kopšanu» un «ondu- lation ar meistara ierašanos mājās». Vēl tālāk bija novietojusies viesnīca ar frizētavu, bet aiz tās lielā, neapbūvētā laukumā stavēja palss telēns un maigi laizīja sarusejušu, pie nomaļiem vārtiem pieslietu izkārtni:

Читать дальше →