Avalona

Начало книги

Mežsargs gāja pa izdangāto zemes ceļu, kas apņēma sopkas pakāji. Aiz tās virsotnes steidzās paslēpties blāvais saules disks. Kreisajā pusē rēgojās krūmaina nogāze, un pa labi bija plaša, aizaugusi ieplaka, kas stiepās līdz apvārsnim, kur caur agras krēslas dūmaku varēja saskatīt citu noapaļotu, zemu un maldinoši tuvu sopku aprises. Tur, to pakājē, ezera krastā atradās ciemats. Bet mežsargs zināja, ka līdz tam vēl tāls ceļš ejams, īpaši pa šo mežizstrādes mašīnu izdangāto ceļu, kas plašā lokā aplieca ieleju.

Mežsargs palaboja izslīdējušo karabīnes siksnu, taču no tā pret vakaru smagākā kļuvusī mugursoma sāka noslīdēt uz vienu pusi un ar katru soli nepatīkami grūstīt mugurā. Nācās apstāties, nomest amunīciju un no jauna noregulēt pa dienu izslīdējušās siksnas.

Krēsloja. Kāpēc bija jāiet uz Pliko sopku? Nu, izcērt tur mežu pa labi un pa kreisi un neievēro nekādus noteikumus. Bet ko tur var izdarīt? Labi vēl ka pasūtīja vismaz pieklājīgi, sak, nebāz degunu un nenovērsies no saviem pienākumiem. Bet varētu pasūtīt pa pilnu programmu, tāpat kā pagājušajā mēnesī. Visur cērt. Puse cirtēju - bandīti. Otra puse atrodas zem viņu "jumta". Un, ja kāds ir pats par sevi, tad, skatoties uz tādu te kārtību, arī neatpaliek no bandītiem. Dažkārt mentura te uzdarbojas, aptur kādu uz ceļiem, pat arestē kokuvedējus - treilerus. Taču tad kokuvedēji turpina treilēt mežu, un to īpašnieki pat nenosvīst. Un vietējie, noslēguši līgumu par mežizstrādi, darbojas tā, it kā viņiem taiga būtu nevis mājas, bet pliki kubikmetri. No otras puses, cilvēkiem nav no kā dzīvot. Tāpēc arī strādā uz zagļu cirsmām. Bet ar ko dzīvosi, no tā mācīsies. Mežsargs reizēm jautāja ciemata ļaudīm: "Vīri, zivju un dzīvnieku sen vairs nav, kad visu izcirtīsim, no kā dzīvosim?" Vīri mīņājās: “Ko tur minēt?

Читать дальше →