Sniega pika

Начало книги

Manā kabatas portfelī ir pase, darba apliecība, vairākas dažādu krāsu grāmatiņas ar atzīmēm par biedru naudas samaksu, bet es pats esmu rēgs, efemera. Nedrīkstu staigāt pa šo nosnigušo ietvi, elpot šo gaisu, kas ir spēcīgs kā ožamais spirts. Pašam beztiesīgākajam no beztiesīgajiem, pat tam, kam atņemti visi dzīves labumi un kas uz mūžu ieslodzīts cietumā, ir vairāk tiesību nekā man. Neizmērojami vairāk!

Es tā domāju, taču ne vienmēr tam ticu. Apkārtējā pasaule ir pārāk pierasta un pazīstama. Koku zari nosarmojuši un izskatās pēc jaunu briežu ragiem. Vadi tikko saskatāmi pret bezkrāsainajām debesīm. Tie kļuvuši resni un balti kā Manilas virves. Uz fizikas fakultātes jumta baltā puskrēslā stingst antenas. Gluži kā spocīgas fregates

masti. Ķīmijas fakultāte liek sevi manit ar elementorganisko ēteru dīvaino smaržu — nekādi netieku skaidrībā, vai tā ir patīkama vai, otrādi, pretīga.

Ierastā ikdienišķā pasaule! Vienīgi tikai atmiņa kā satraucošs kamols nospiež sirdi.

Читать дальше →