Figūras plaknē

Начало книги

Un tomēr uz dienas beigām, nemaz nesarunājuši, viņi pārgāja savu pētījumu rajona neredzamo robežu un sāka soļot uz Kanjonu. Mihails gāja aiz Jana, un antena tam aiz muguras šūpojās. Viņi nokāpa lejā, nogāja vairākus līkumus. Pēkšņi Jans apstājās un iesaucās:

—   Skaties!

—   Slidotava, — teica Mihails.

Tas, kas parādījās viņu priekšā, atgādināja mākslīgu veidojumu. Gluda, spīdīga, it kā ar plānu lakas kārtiņu pārklāta pien- balta lente iztecēja no smiltīm un aizplūda prom, pazuzdama Kanjona līkumos.

Bezgalīgie Anizatellas smiltāji — un pēkšņi šī pulētā virsma …

Jans paspēra soli uz priekšu.

—   Uzmanīgi, — brīdināja Mihails.

—   Tas bija tas, kas spīdēja, — tā kā jautādams, tā kā apgalvodams, sacīja Jans.

Viņš uzkāpa uz «ledus», taču nevarēja paspert ne soli — tik slidens tas bija. Tas pats notika ar. Mihailu. Viņu zābaki no porainā metālelastika, ar kuriem mierīgi varēja uzkāpt stāvā ledus kalnā, slīdēja kā ātrslidošanas slidas. Jans nokrita uz rokām, bet tās aizslīdēja katra uz savu pusi, un viņš skaļi atsitās ar ķiveri pret gludo virsmu. Cauri silikāttitāna stikla hermētiskajai ķiverei Mihails redzēja, kā saviebjas Jana seja.

Читать дальше →