1984

Начало книги

Bija skaidra, auksta aprīļa diena, pulksteņi sita trīspadsmit. Zodu krūtīs iespiedis, glābdamies no dzeļošā vēja, Vinstons Smits ātri iemetās pa Uzvaras nama stikla durvīm, tomēr vēl par gausu, lai aizkavētu līdzi iešauties smilš-putekļu virpulim.

Gaitenī oda pēc skābiem kāpostiem un veciem lupatu kājslauķiem. Vienā gaiteņa galā pie sienas bija piesprausts krāsains plakāts, krietni par lielu novietošanai iekštelpās. Tajā bija attēlota tikai milzīga, vairāk nekā metru plata seja: ap četrdesmit piecu gadu veca vīrieša seja kuplām, melnām ūsām un rupjiem, taču glītiem vaibstiem. Vinstons devās uz kāpnēm. Liftu nemaz nebija vērts mēģināt. Pat labākos laikos lifts reti darbojās, bet tagad dienā bija izslēgta elektriskā strāva. Tas piederējās pie taupības kampaņas, gatavojoties Naida nedēļai. Dzīvoklis bija astotajā stāvā, un Vinstons, kam bija trīsdesmit deviņi gadi uz pleciem un paplašinātu vēnu čūla virs labās potītes, kāpa lē­nām, vairākkārt atpūzdamies. Katrā kāpņu laukumiņā no sienas pretī lifta šahtai raudzījās plakāts - milzīgā seja. Tā bija viena no ģīmetnēm, kas tik prasmīgi zīmētas, ka acis jums sekos, kurp vien griežaties. Apakšā bija uz­raksts: "Lielais Brālis tevi vēro!"

Читать дальше →