Einšteina smadzenes

Начало книги

Stāvoklis ir ārkārtīgi nopietns, — akadēmiķis Koževkins sacīja savas runas nobeigumā. — Pēdējo paaudžu laikā mūsu tehniskās zinātnes ir devušas cilvēcei brīvību, mēs esam tikuši vaļā no smaga darba, no bada un kariem, esam atdarījuši vārtus uz Visumu. Es vēl atceros laikus, kad inženierzinātņu fakultātes uzņēma studentus, izvēlēdamās labākos no labākajiem, kad visi jaunieši ilgoties ilgojās studēt tehniskās zinātnes. Bet tagad? Jaunatne ir zaudējusi interesi par mūsu darbu. Fizika, matemātika

un ķīmija viņus pēkšņi vairs nevaldzina. Mūsu Alma-Atas augstskolā uz tehniskajām nozarēm piesakās aizvien mazāk studentu. Baidos, ka pēc dažiem gadiem mums gribot negribot vajadzēs samazināt pētniecības institūtu skaitu un ierobežot darba apjomu. Tāds stāvoklis vairs nav ciešams. Mašīnas pašas nestrādās un nerūpēsies par cilvēkiem, ja neviens tās neuzraudzīs, tāpēc ir jārīkojas enerģiski.

Mēs aplaudējām, un akadēmiķis apsēdās.

Читать дальше →