Aleksandrs Čaks

Начало книги

Zils pelikāns kā elpa mīksts.

Tur nebij kaislību un mēra.

Tur dziļi alās slēpās posts.

No manām rokām putni dzēra

Un zvēri nāca ēsmu kost.

Rūgts sakņu virums bij mans azaids.

Brūns iedobts akmens - trauks un galds.

Nakts miglā blakus baltai kazai

Miegs bij man nežēlīgi salds.

Man vieglu tērpu lapas sniedza.

Zem pēdām gūlās priežu tāss.

Sev katru smar˛u lejup lieca

Un ieelpoja mana nāss.

Es dzīvoju. Bij prieka pildīts

Kā zelta trauks līdz malām prāts.

Vējš skūpstīja no lūpām smilti

Un sēdās maigs, kur bija vāts.

Tad pāri galvai lēnām brīnums

Man izplauka kā neļķu krūms.

Vairs mute nepazina smīna.

Nekad es nebiju vairs drūms.

Es kļuvu laimīgs viens ar sevi

Kā tikko sadzijusi vāts.

Man mūžu bezgalīgu devis

Bij pirmsākuma lielais prāts.

Tā blāvoju es augsts bez gala

Kā bronzas mirdzā veidots tēls.

Pie kājām rima debesmala

Un sapņot slīka vakars vēls.

Es redzēju, kā gadi aiziet,

Kā mūži viens pēc otra irst,

Kā radība man roku laizīt

Читать дальше →