Dēmonu dzīres

Начало книги

Togad mēs, visi tēlojām romiešus, un man jāsaka, ka togā un ar īsu zobenu pie sāniem es izskatos at­baidoši, taču ne tuvu tik atbaidoši kā Grieķis.

Tu, cilvēks, iestājies augstskolā un pēc tam, pro­tams, piedalies sava bijušā kursa sanākšanās. Un kāpēc ne? Tur ir gan nauda, gan draudzība, gan at­kal nauda, gan izdevība nodibināt sakarus, no ku­riem var atlēkt savs labums. Un vēlreiz nauda.

Jā, man nelaimējās — ko lai dara, tāda nu ir mana dzīve! — man nelaimējās.

Es nemācījos Harvardā, Prinstonā vai Jēlā. Es nemācījos arī Kolumbijas universitātē, Kalifornijā vai Čikāgas universitātē. Es mācījos Oldaglijā. Ne­izliecieties — jūs neko nezināt par Oldagliju, arī tad, ja es paskaidrošu, ka tas nozīmē «Olgtorpas A&M». Mūsu kursu — tas bija 1940. gadā — beidza piecdesmit astoņi cilvēki, bet desmitajā tikšanās reizē ieradās tieši trīsdesmit.

Vai nav cūcība? Tikai trīsdesmit bijušo studentu, kuriem vēl pieticis uzticības un patriotisma, lai ie­rastos uz šo desmito tikšanos, dižotos romiešu togās, piedzertos līdz nesamaņai un atjaunotu veco skolas draudzību. Un tie, kurus mēs tieši visvairāk vēlē­jāmies redzēt, lai atcerētos jaunību, — es domāju Feinbargeru no Feinbargera kuģniecības kompāni­jas, Skrupu no SSK studijas Holivudā, Diksonu no Nacionālās galvaspilsētas bankas utt., — tie vispār neieradās. Mēs visi jutāmies šausmīgi vīlušies, se­višķi es.

Читать дальше →