Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Начало книги

Zilajam lācim ir divdesmit septiņas dzīves. Trīspadsmit ar pusi no tām es nododu atklātībai ar šo grāmatu, par pārējām klu­sēšu. Lācim vajadzīgas tumšās puses, tās vairo lāča neizprotamo pievilcību.

Visi bieži taujā, kā bija agrāk. Es atbildu: agrāk visa bija daudz vairāk. Jā, agrāk bija salas, noslēpumainas ķēniņvalstis un veseli kontinenti, kas mūsdienās zuduši, — tiem pāri sakļāvušies viļņi, tie nogrimuši mūžīgajā okeānā. Redziet, jūras kāpj arvien augstāk, ļoti lēni, taču nepielūdzami, un dienās visu mūsu planētu klās ūdens — vai ne ar gudru ziņu mans nams atrodas klintsragā, vai ne ar gudru ziņu tas vēl aizvien ir kuģis. Es stāstīšu par šīm salām un zemēm, par būtnēm un brīnumiem, kas nogrimuši dzelmē tām līdzi.

Es melotu (un izsenis visiem zināms, ka meli nav manā dabā), ja apgalvotu, ka manas pirmās trīspadsmitarpus dzīves pagāja bez raibiem notikumiem. Teikšu vienkārši: pundurpirāti. Spīgaiņi. Meža tarantullas. Vervelviļņi. Kalnu troļļi. Tumšo kalnu kāpuri. Kalnu tupuce. Milzis bez galvas. Galva bez milža. Tuks­neša jampampi. Ciet saņemta fatamorgāna. Mēnessērdzīgi jetiji. Mūžīgs tornado. Dēmonrikšas. Vampīri ar nekrietniem nolūkiem. Princis no citas dimensijas. Profesors ar septiņām smadzenēm. Salds tuksnesis. Barbari, kas neprot uzvesties. Iesunīši. Kaujas mākslās trenēts lietusmežu rūķis. Domājošas smiltis. Lidojoši kurmji. Monstrozs kuģis. Pekles ceplis. Kulināra sala. Paze­mes smilšu cilvēki. Kanāla pūķi. Dramatiskas melu divkaujas.

Читать дальше →