Safīru uguns

Начало книги

Piķa melnās debesīs nespīdēja ne zvaigznes, ne mēness. Skarbs vējš locīja koku zarus, sita nesen izaugušas puķes un norāva neizplaukušus pumpurus. Brāzmas svilpa un gaudoja gar māju logiem, un aukstums spraucās durvju šķir­bās. Pasaule likās pilna ar draudīgām, naidīgām ēnām, kas ložņāja pa ceļiem un laukiem un mēģināja tikt iekšā pie cilvēkiem. Nakts bija baisa, un ikviens, kas vēl bija nomodā, drebinoties paskatījās laukā un tad centās palīst zem segas drošībā un siltumā.

Moja atkāpās no loga ar drūmu smaidu un centās aiz­vērt smagos slēģus. Vējš nikni pretojās, viņas garos, melnos matus plivinot kā sadriskātu karogu. Ne nakts, ne vējš, ne tumsa sievu nebiedēja. Moja pasmīnēja, ar spēku aizvēra logu, taču vējš turpināja gaudot un mēģināja atrast kādu spraugu, pa kuru ielīst mājā.

Moja mierīgi sakārtoja daudzās šalles un lakatus uz ple­ciem un noglauda kuplos, no dažāda auduma šūtos svārkus. Viņa tieviem, daudzu gredzenu izrotātiem pirkstiem lēnām izbrauca caur garajiem, sapinkātajiem matiem. Sieva nestei­dzīgiem soļiem stalti, bet mazliet līgani piegāja pie trijkājaina, šķība galdiņa istabas stūrī; tur atradās neliels katliņš. No tā pacēlās kūpoši, biezi garaiņi. Moja ar kausiņu māla krūzē iesmēla karstu, tumšzaļu tēju un apsēdās uz paklāja pretī pavardam, kurā sprēgāja uguns.

Читать дальше →