Viņpus durvīm

Начало книги

Inna runāja pusčukstus, satraukumā apraujot frāzes; vārdi steidzīgi uzgrūdās cits citam. Šobrīd balss viņai atteicās klausīt — lieliskā, trauslā balss, kas vienmēr pievērsa ne mazāk uzmanības kā viņas izskats, bet dažkārt pat vairāk. Tagad balss drebēja.

—    Vai tu atnāksi šodien?

—    Mīļā …

Istomins izrunāja šo vārdu, nedomādams par to un nesajuzdams tā jēgu; vārds bija pierasts — tāpat kā Inna pati ar savu blāvo ādu, melnajām matu cirtām un profesionāli precīzām un izteiksmīgām kustībām. Viņš izrunāja vārdu un tūlīt ieraudzīja to uzrakstītu.

—          Pēdējais vakars. Pēdējais..,. Kāpēc viss beidzas? Uz Zemes tu aizmirsīsi mani. Uzreiz…

—    Nē.

—           Noskūpsti mani. Tūlīt. Vienalga, lai redz, vienalga. Es negribu tevi zaudēt. Saki, ka mēs nešķirsimies uz Zemes.

—    Mēs tiksimies.

—    Kur? Kad? Saki uzreiz!

—    Vēlāk, Inna.

—           O, es saprotu, saprotu… Nevajag mānīties, mīļais. Veca sieviete — vai es tev tur būšu vajadzīga? Vienalga — paldies!

Читать дальше →