Sevišķa nepieciešamība

Начало книги

— Pie mums to mēdza stāstīt vakaros, — Sencovs iesāka.

— Jā, vakaros … — Rains atsaucās ar nopūtu.

Vakari bija tālu.

Vakari palika turpat, kur koku ēnas un ur- dziņas, kas dzidriem vilnīšiem skrēja pāri oļiem, turpat, kur palika baltie mākoņi un pilsētas jautrās ugunis.

Vairāk nekā 70 miljoni kilometru šķīra viņus no daudz kā. No visa tā, ko sauca neaptveramajā vārdā — Zeme.

Dzimtā planēta izskatītos no šejienes laikam pavisam niecīga — tā jau sen bija pārvērtusies par zvaigznīti, kuru nevarēja atšķirt no citām. Bet par spīti attālumam vai arī tieši tādēļ kosmonautiem Zeme kļuva aizvien lielāka, dārgāka un līdz sāpēm tuva.

— Vārdu sakot, — Sencovs turpināja, ar apslēptu smaidu un mazliet piemiegtām acīm vērīgi ielūkojoties katra sejā. — Barancevu, institūta astronavigācijas sektora vadītāju, jūs droši vien visi atceraties. Pēc programmas bija paredzēts lidojumā ap Zemi ņemt lulzi arī visus pasniedzējus — lai viņi labāk orientētos savu kursantu psihē (kosmonautu sejas atdzīvojās). Tā, lūk, pienāca arī Baran- ceva kārta .. .

Читать дальше →