Cilvēcīgais dzīvnieks

Начало книги

Lūdzu, uz mājām, Viljam, sacīja misis Džeimsone ar mākslotu pieklājību, kā viņa parasti runāja ar savu šoferi (saprotiet, Dorotija, mājkalpotāji mani dievina, es nekad neaizmirstu viņu dzim­šanas dienas un vienmēr runāju ar viņiem laipni), Viljams no­lieca drukno, sknto pakausi, starp citu, viņa vārds nebija Viljams, bet misis Džeimsone vienkāršības labad tā sauca visus šoferus, kurus bija pieņēmusi darbā pēc vīra nāves, Viljams uzlika abas tuklās rokas uz stūres, tālu priekšā motors maigi iedūcās, un kadiljaks ārkārtīgi lēnām un uzmanīgi sakustējās,

misis Džeimsone atbalstīja plato muguru pret pakaļējā sēdekļa atzveltni, kas bija apvilkts ar cigāru krāsas ādu sevišķi skaistā angļu apdarē par īpašu samaksu, pabīdīja taisnāk ar maziem, taču īstiem briljantiem rotātas acenes, uzlika savu krokodila ādas rokassomiņu uz pamatīgajām gūžām, nolieca pa kreisi smagnējo galvu, atkāra apakšlūpu, plati iepleta un atkal mazliet piemiedza pelēkās acis, raudzīdamās profesorā Seviljā, kuru viņa pētīja pēc sirds patikas gluži kā priekšmetu; pirmais iespaids apstiprinājās, tumšas acis, blāva seja, kraukļamelni mati, viņš izskatās pēc čigāna, jādomā, tikpat spalvains kā nabaga Džons, īsts gorilla, spalvas līdz pašai mugurai un uz krūtīm vesels kušķis, vēl viens no supervīrietīgajiem latīņicm ar sarkanām asinīm, vēl viens, kuram mūžam riests gurnos, mister Sevilja, vai jūs pēc izcelsmes esat ārzemnieks, nebūt ne, esmu simtprocentīgs amerikānis, taču mans tēva tēvs dzimis Galisijā, Galisijā?

Читать дальше →