Mirušie nepiedod

Начало книги

Es apskatīju zilumu uz sava viegli iesauļotā pleca. Izteikti violeta, gandrīz melna nepareizas formas zīme, kas tur paliks nedēļu vai divas: desmitgadīga puišeļa precīzi mesta akmens pēdas. Viņam bija pieticis drosmes būt pir­majam, kas met akmeni, bet man nebija pieticis ne spēka, ne dusmu dzīties viņam pakaļ. Viņam un visam baram aurojošo, smejošo bērnu, kas aizskrēja pa Sillas ieliņām.

Es rūpīgi apsaitēju plecu. Ne tāpēc, ka zilumam vaja­dzētu kopšanu es negribēju, lai tas ir redzams cauri apģērbam. Pietika jau ar to, ka vietējie mani uzskatīja par nesamērīgi garu, nesamērīgi rudmatainu svešinieci (un tur nu nebija, ko iebilst). Ja viņi uzzinātu, ka esmu ari aiz­skarta ka viens no viņiem ir varējis atstāt zīmi uz manas ādas -, tad viņi kļūtu drosmīgāki. Kā vistas: ja viena no tām ir ievainota, citas sajūt asinis un metas viņai virsū, noknābā līdz nāvei un rāmu garu turpina savu vistisko ikdienu stulbas kā vienmēr. Cilvēkiem ir nepieciešams ilgāks laiks, lai aptvertu, ka ir īstais brīdis kādu noknābāt, bet beigu beigās arī viņi to saprot.

Читать дальше →