Pēdas

Начало книги

Lai izvairītos no pārestībām un spaidiem, zemnieki bēguļoja no novada uz novadu. Ienācējam muižnieki parasti deva trīs brīvgadus bez klaušām un nodevām. Pēc zviedru arklu revīziju materiāliem redzams, ka ne vienā muižā vien trešā daļa un pat vairāk zemnieku bi­juši neseni ienācēji. Zviedru kara komisārs Andersons bija spiests ziņot ģenerālgubernatoram Jakobam Delagardi, ka, piemēram, Alūksnes stārastijā aizbēguši visi zemnieki:

No siriķiem, kungu klaušām un nodevām uz laiku pa­glābās tikai atsevišķas zemnieku sētas dziļi mežu bie­zokņos vai grūti pieejamās purvu salās. Toreiz mežu bija daudz vairāk nekā tagad, mežu masīvi saplūda cits ar citu, tālab paslēpties bija viegli. Ziemas bija sniego­tākas un bargākas nekā mūsdienās, vasaras — aukstā­kas un mitrākas. Baltijas jūra reizēm aizsala, un ļaudis pa ledu tad varēja tikt no Latvijas uz Zviedriju.

Latvieši jau četrsimt gadus atradās vācu varā, bet, par spīti jezuītu aktivitātei, vēl 17. gs. sākumā daudzi pie­lūdza senču dievus un nebija aizmirsuši domu par brī­vību un neatkarību. Pauls Einhorns savā 17. gs. sarak­stītajā «Latviešu vēsturē» atstāsta raksturīgu gadījumu. Kāds vācietis lasījis zemniekiem priekšā un tulkojis senu hroniku par viņu senču panākumiem karā. Zem­nieki sākuši pulcēties un apspriest lasīto. Vācieši sabi­jušies, ka nenotiek sacelšanās, un, piedraudot ar nāves sodu, aizlieguši runāt par latviešu tautas pagātni.

Читать дальше →