Viesis no bezgalības

Начало книги

Pāri Parīzei, gandrīz virs pašiem jumtiem, rietumu virzienā vēlās zemi, drūmi padebeši. Miklā migla slēpa skatienam trīs ceturtdaļas Eifeļa torņa, un ne­viļus gribējās domāt, ka tur augšā virs mākoņiem tā smaile iesniedzas mirdzošā zilgmē.

Bez mitas, augām diennaktīm pilsētā laiski sijājās neganti vienmuļš lietus.

Pa istabas logu labi varēja saskatīt torņa ažūrās konstrukcijas, un Volgins bija pieradis stundām ilgi tīksmināties ap to «gaisīgo» līniju smalkumu, likās, it kā tās uz debess fona kāds būtu ievilcis ar rasē­jamo velci.

Jau trešo dienu slimnieks neredzēja pierasto ainu, cauri slapjajam stiklam pat apakšējā stāva masīvās kontūras bija tikko atšķiramas. Tas izraisīja nepa­tiku, un garās stundas, kas bija vientuļi jāpavada gultā, likās vēl garākas un garlaicīgākas. Šķita, it kā no istabas kāds būtu izgājis, pie kura Volgins pa sli­mības laiku bija pieradis, un tagad spītīgi atsakās at­griezties.

Читать дальше →