Sudraba krēsls

Начало книги

Bija nomākusies rudens diena, un Džila Poula aiz vingrošanas zāles raudāja.

Meitene raudāja tāpēc, ka viņu bija baidījuši. Šis stāsts nebūs par skolu, tāpēc par Džilas skolu es stāstīšu, cik maz vien iespējams, jo tas nav nekāds patīkamais temats. Tā bija "kopapmācības" skola, ko apmeklēja kā zēni, tā mei­tenes, un agrāk to parasti dēvēja par "jaukto" skolu; daži gan uzskatīja, ka pati skola ir krietni mazāk "jaukta" nekā to cilvēku prāti, kuri to vada. Šie cilvēki uzskatīja, ka zēniem un meitenēm jāļauj darīt to, kas viņiem tīk, un

nelaimīgā kārtā desmit, piecpadsmit lielākajiem zēniem un meitenēm patika citu iebiedēšana. Turpinājās visādas izda­rības, nejaukas izdarības, kas parastā skolā tiktu noskaidrotas un apturētas, kad semestris būtu tikai pusē, taču šajā skolā tas netika darīts. Vai, pat ja tika darīts, vainīgie no skolas netika nedz izslēgti, nedz sodīti, skolas augstākā persona sacīja, ka tie esot interesanti psiholoģiski gadījumi, aizsūtīja pēc pašiem darboņiem un stundām ilgi ar viņiem runājās. Un, ja viņi zināja, kā vajag izteikties, ar šo personu runājot, tad iznākums no šīm "pārrunām" bija tāds, ka nejauceņi drīzāk kļuva par skolmeistaru mīluļiem, nevis otrādi.

Читать дальше →