Lauva , ragana un drēbju skapis

Начало книги

Mīļā Lūsija!

Šo pasaku es rakstīju Tev, bet, kad to iesāku, vēl neapjautu, ka meitenes aug ātrāk, nekā tiek rakstītas grāmatas. Nu jau Tu esi par lielu, lai lasītu pasakas, un, kad šo grāmatu izdos, būsi vēl lielāka. Taču kādu dienu Tu būsi tik pieaugusi, lai atkal sāktu lasīt pasakas. Tu paņemsi šo grāmatu no augšējā plaukta, noslaucīsi pu­tekļus un izlasījusi pateiksi man, ko Tu par to domā. Varbūt tad jau būšu par kurlu, lai sadzirdētu, un par vecu, lai saprastu, bet es joprojām palikšu tavs mīlošais krusttēvs.

Klaivs Steiplzs Lūiss

Reiz dzīvoja četri bērni — Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija. Šajā grāmatā stāstīts par to, ko viņi pieredzēja, kad kara laikā biežo uzlidojumu dēļ tika aizvesti no Londonas. Bērnus aizsūtīja uz kāda veca profesora māju. Viņš mitinā­jās tālu laukos, kur līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai bija desmit jūdžu, bet līdz tuvākajai pasta nodaļai — divas. Profesors nebija precējies un dzīvoja ļoti lielā mājā kopā ar saimniecības vadītāju misis Makrediju un trim kalpotā­jiem — Aiviju, Margarētu un Betiju (bet šajā stāstā viņi gandrīz nepiedalās). Pats viņš bija vecs vīrs, kupls sirmu matu ērkulis klāja ne vien viņa galvvirsu, bet aizsedza arī seju. Profesors uzreiz ieguva bērnu simpātijas, kaut ganvecais vīrs pirmajā vakarā, iznākdams pie ārdurvīm viņus sagaidīt, izskatījās tik neparasts, ka Lūsija (viņa bija visjau­nākā) mazliet nobijās un Edmunds (otrs jaunākais) ar pūlēm valdīja smieklus — tādēļ izlikās šņaucam degunu.

Читать дальше →