Vasara

Начало книги

Kādā jaukā pavasara dienā Aizpuru ļaudis saņem vēstuli: viņu dēls Jāzeps drīz atgriezīšoties mājās, kur viņš esot nolēmis palikt ilgāku laiku un uzlabot veselību. Vēstule, kā redzams

pec zīmoga, ilgi kavējusies ceļā, arī lielā zilā aploksne daudz cietusi, it kā būtu nosoļojusi kājām vairākas verstis.

Aizpuru saimnieks izlasa vēstuli, pagroza rokās, pa­kasa aiz auss un beidzot nomurmina:

—   Nesaprotu, kādēļ viņš pamet vietu pašā karstākajā darba laikā? Būs sastrīdējies ar kādu, vai? …

Saimniece, Jāzepa māte, kas stāv turpat blakus un arī zina vēstules saturu, piebilst:

—   Viņš taču raksta, ka braukšot uzlabot veselību.

—   Veselību … — attrauc saimnieks, — veselību … No kurienes tad šim tik pēkšņi uzradusies tā slimība? Pirms mēneša rakstīja, ka esot sveiks un vesels un pirms trijiem gadiem no Krievijas atpakaļ nebraukšot. Nezinu, viss var būt, bet man domāt, ka tur ir vēl kāds cits iegansts. Zinu pēc paša pieredzes, ka reizēm viņš ir īsts karstās putras strēbējs un, ja vēl kas iešaujas prātā, tad nerimsies, kamēr panāks savu. Gan redzē­sim, gan redzēsim… Lai dara, kā zina, pieaudzis cil­vēks, viņam pašam jāsaprot, ko drīkst un ko nedrīkst. Būtu žēl, ja viņš pavisam pamestu vietu. Nesen rak­stīja: tādi amati kā viņam kokos vis neaugot.

Читать дальше →