Ziemeļu Odiseja

Начало книги

Slieces dziedāja savu bezgalīgi drūmo dziesmu, iečīkstējās aizjūgs, iešķindējās priekšējo suņu zvaniņi, bet cilvēki un suņi bija noguruši un klusēja. Pabraukt bija grūti, jo tikko bija snidzis, un viņi brauca no tālienes. Ar saldētu brieža gaļu piekrautās nartas suņi tikai ar pūlēm spēja pavilkt, tās stiga kupenās un turējās pretī gandrīz ar cilvēka neatlaidību. Tumsa sabiezēja, bet šovakar nebija paredzēts taisīt apmetni. Sniegs mīksti krita nekustīgajā gaisā — nevis lielām pūkām, bet sīkam un vieglam pārsliņām. Bija gluži silts — apmēram desmit grādu zem nulles — un cilvēki jutās labi. Meijers un Betlzs noņēma ausu aizsargus, bet Meilmuts Kids pat novilka cimdus.

Suņi bija piekusuši jau kopš pusdienas, bet tagad atkal it kā atguva jaunus spēkus. Jutīgākie sāka kļūt nemierīgi, nepacietīgi raustīja siksnas, šaudījās no vienas puses uz otru, ostīja gaisu un saslēja ausis. Viņi dusmojās uz saviem vienaldzīgākajiem biedriem un dzina tos uz priekšu, manīgi kozdami pakaļkājās. Ta pamudinātus, ari viņus pārņēma nemiers, un viņi to modināja visos pārējos. Beidzot pirmā aizjūga priekšējais suns priecīgi iekaucās un, brizdams dziļāk pa sniegu, strauji metās uz priekšu. Pārējie viņam sekoja. Siksnas savilkās, nartas aiztraucās rāvieniem, un cilvēki, atbalstīdamies uz nūjām, cik spēdami paātrinaja soļus, lai nepakļūtu zem sliecēm.! Dienas nogurums bija kā ar roku atņemts, un viņi ar klie-' dzieniem uzmundrināja suņus. Tie atbildēja ar priecīgām rejām un visā sparā traucās tālāk mijkrēslī, kas satumsa arvien vairāk.

Читать дальше →