STĀSTI

Начало книги

Kišs dzīvoja senos lai­kos polārās jūras piekrastē, ilgus un veiksmēm bagātus gadus viņš bija sava ciemata vecākais, nomira cienīts un godināts, un viņa vārdu daudzināja visu ciematnieku mutes. Viņš dzīvoja tik sen, ka vienīgi visvecākie Jaudis vēl atceras šo vārdu — Kiša vārdu un stāstu par viņu; šo stāstu tie savukārt dzirdējuši no vēl vecākiem ļau­dīm, bet nākamo paaudžu vecie ļaudis to atkal paudīs tālāk saviem bērniem un bērnubērniem, un tā līdz pat visu laiku galam. Un ziemas tumsībā, kad ziemeļu vēt­ras no tālienes brāžas pāri ledāju blāķiem, kad gaisu pilda balti virpuļi, kad neviens vīrs labprāt nedodas projām no mājām, — tad pienāk īstais brīdis stāstīt par to, kā Kišs, nācis no paša nabadzīgākā iglu visā cie­matā, pacēlās godā un varā augstu pār visiem citiem.

Viņš bija možs zēns, kā pauž nostāsti, spirgts un spē­cīgs, un laika tecējumā bija skatījis trīspadsmit sau­les. Jo ik katru ziemu saule taču pamet zemi tumsībā, bet nākamajā gadā atgriežas jauna saule, lai cilvēki atkal varētu sasildīties un paraudzīties cits citam vaigā. Kiša tēvs esot bijis varen drosmīgs vīrs, tomēr sastapies ar nāvi bada laikā, kad, gribēdams glābt savu ciematnieku dzīvības, lūkojis atņemt dzīvību lie­lam ledus lācim. Savā straujumā viņš saķēries ar lāci krūti pret krūti, un tā arī viņa kauliņi sabrīkšķināti; bet gaļas no lāča iznācis daudz, un ļaudis bijuši glābti. Kišs bija tā vienīgais dēls, un nu viņi palika dzīvot divi vien ar māti. Tomēr cilvēki labprāt mēdz visu ko aizmirst, un tā tie aizmirsa, ko paveicis Kiša tēvs; pats Kišs vēl bija tīrais puišelis, bet viņa māte — tikai sieviete, tālab arī viņus pasteidzās piemirst, un nepagāja necik ilgs laiks, kad abiem nācās iemitināties visnožēlojamākā no visiem iglu.

Читать дальше →