Smouks un mazais

Начало книги

—   Man gan gribētos, kaut tu nebūtu tik spītīgs, — iebilda Mazais. — Man raustās no šī ledāja. Viens lai ne­domā to pārvarēt.

Smouks jautri iesmējās un pārlaida skatienu nelielajam mirdzošajam ledājam ielejas attālākajā galā.

—   Ir jau augusts, un dienas jau divus mēnešus raucas īsākas, — viņš sprieda. — Tu pazīsti kvarcu, bet es ne« Tāpēc es iešu sadabūt ēdamo, bet tu pa to laiku pameklē galveno dzīslu. Uz redzi! Būšu atpakaļ rītvakar.

Viņš pagriezās un gāja prom.

—  Man ir tāda jušana, ka kaut kam ir jānotiek, — Ma­zais žēlabaini uzsauca viņam nopakaļ.

Bet Smouks par atbildi tikai noņirdzās. Viņš soļoja le­jup pa šauro ieleju, reizi pa reizei norausdams sviedrus no pieres, un viņa kājas mīdīja ienākušās kalnu avenes un trauslās papardes, kas auga ap saules neskartajām le­dus saliņām.

Agrā pavasarī viņi ar Mazo bija braukuši augšup pa Stjuartu un devušies iekšā šī apvidus apbrīnojamajā klinšu haosā, kur slēpās Pārsteigumu ezers. Viss pavasa­ris un pusvasara bija aizritējusi veltīgos klaiņojumos, un viņi jau grasījās griezties atpakaļ, kad viņiem negaidot pirmo reizi pazibēja mulsinošais ezers ar zelta dibenu, tas pats ezers, kas bija vilinājis un muļķojis veselu zelta mek­lētāju paaudzi. Apmetušies vecajā būdā, ko Smouks bija pamanījis jau iepriekšējā reizē, viņi bija nonākuši pie trim atklājumiem: pirmkārt, ezera dibens no vienas vietas klāts ar smagiem zelta tīrradņiem; otrkārt, zelts te guļ seklās vietās, un pēc tā varētu vienkārši ienirt, ja ūdens nebūtu nāvējoši auksts; un, visbeidzot, ezera nosusinā­šana ir pārāk liels darbs, lai divi to paveiktu īsās vasaras atlikušajā īsākajā daļā. Tomēr viņi nebija zaudējuši dūšu un, pēc tīrradņu raupjās virsmas nosprieduši, ka straume tālu tos nav nesusi, bija devušies meklēt galveno dzīslu.

Читать дальше →