Mēness ieleja

Начало книги

Surp, zirgi, šurp!

Uz priekšu, hei!

Jums vajag taisnu vagu dzīti

Un jūsu darbs,

Kaut smags un skarbs,

Pret sauli slavā augs jau rīti

«Vai tu dzirdi, Saksona? Nāc līdzi. Nu kas par to, ka tie ir mūrnieki? Man tur būs daži labi paziņas, un tev tāpat. Spēlēs Alvista kapela, tu zini, tā spēlē debešķīgi. Un tu tik labprāt dejo …»

Divdesmit soļu no viņām stāvēja resna vecīga sieviete, kas pārtrauca jaunās meitenes runu. Sieviete bija pavēr­susi viņām muguru — salīkušu, nolaidīgu, nogurušu mu­guru, kas pēkšņi sāka krampjaini raustīties.

«Mans Dievs!» sieviete kliedza. «Ak mans Dievs!»

Sievietes acīs bija vajāta dzīvnieka drausmas, un vi­ņas skatiens mežonīgās bailēs šaudījās pa lielo izbalsi­nāto telpu, piekaitušu un pilnu tvaikiem, kas grīstīm kāpa augšup no mitrās veļas zem karstajiem gludekļiem. Tu­vāk stāvošās meitenes un sievietes uzmeta ātru vērīgu skatienu nemiera cēlājai un tad atkal gludināja tālāk, un gludināja vēl steidzīgāk, jo ducis kustību bija norisušas nevienmērīgā rakstā vai arī izdarītas ne gluži tā, kā va­jadzīgs. Vecīgās sievietes kliedziens bija atmodinājis bai­les zaudēt izpeļņu, un šīs bailes kā nervozas trīsas pār­skrēja strādnieču garajām rindām.

Читать дальше →