Maikls,Džerija brālis

Начало книги

Laikam iedzimtās slimīgās ziņkāres dēļ man jau agrā jaunībā radās dziļa nepatika pret izrādēm ar dresētiem dzīvniekiem. Tā pati ziņkārība man sabojāja prieku par šādām izrādēm, jo man allaž gribējās aiziet aiz kulisēm paskatīties, kā priekšnesums tiek sagatavots. Un tas, ko ieraudzīju aiz krāšņās, mirdzošās izrādes, patiesi nebija nekas jauks. Tur valdīja tik briesmīga nežēlība un ciet­sirdība, ka esmu pārliecināts — nebūs tāda cilvēka pa­saulē, kurš, reizi to redzējis, jebkad vēl varēs ar patiku noskatīties dresētu dzīvnieku izrādē.

Es tiešām neesmu jūtelīgs. Literatūras kritiķu un citu jūtīgu dvēseļu uztverē es esmu primitīvs briesmonis, kas sajūsminās par asinsizliešanu un visādām šausmām. Ne­cenšoties apstrīdēt vispārējos uzskatus par mani, pieņemot, ka tie ir pilnīgi pareizi, atļaušos tomēr piebilst, ka esmu izgājis patiesi skarbu dzīves skolu un vairāk nekā citi cilvēki redzējis bezsirdību un nežēlību, sākot ar kuģa priekšklāju un cietumu, graustu rajoniem un tuksnešiem, nāves sodu kamerām un nabagmājām un beidzot ar kau­jas lauku un kara hospitāļiem. Esmu redzējis sakropļotus un drausmīgā nāvē mirstošus cilvēkus. Esmu redzējis, kā pakar plānprātiņus tādēļ, ka viņi bija plānprātīgi un vi­ņiem nebija iespējams samaksāt advokātam. Esmu re­dzējis, kā salauž spēcīgus vīrus, un esmu redzējis citus, kurus briesmīga apiešanās padarīja trakus. Esmu bijis klāt, kad mirst gan veci, gan jauni cilvēki, esmu pat bēr­nus redzējis mirstam aiz bada. Esmu redzējis, kā vīrus un sievas sit ar pletnēm, rungām un dūrēm, kā nīlzirga ādas pātaga apvijas ap melnu zēnu kailajiem augumiem ar tādu spēku, ka ik cirtiens norauj ādu visa pātagas cirtiena garumā.

Читать дальше →