Ko nevar neaizmirst

Начало книги

La Perls Laimīgais lauzās pa sniegu uz priekšu — aizelsies, gārgdams, lādēdams likteni, Aļasku, Nomu, kārtis un cilvēku, ko bija ķēris viņa nazis. Karstās asinis viņam uz rokām sāka stingt, bet aina acu priekšā neizgaisa — cilvēks iekrampējas pirkstiem galda malā un lēnām saļimst uz grīdas; izbirušie žetoni un izbārstītās kārtis; asās trīsas, kas pārskrien pār istabu, tad sastingums; ap- klusušais krupjē, monētu izgaistošā džinkstoņa; iztrūcinātās sejas; bezgalīgais klusuma mirklis; un tad negantais rēciens un atriebes vilnis, kas veļas viņam pa pēdām, sacēlis kājās visu pilsētu.

— Nu ir elle vaļā un visi velni pasprukuši, — viņš noņirdzās, ienirdams tumsā un bēgdams uz piekrastes pusi.

Pa visām atvērtajām durvīm plūda gaisma, un ļaudis no teltīm, būdām un deju zālēm metās pakaļ bēglim. Cilvēku kliedzieni un suņu rejas plēsa vai ausis pušu un lika kājām cilāties ātrāk. Viņš skrēja — tikai tālāk, tālāk. Troksnis sāka gaist, un vajātāju straujums noslāpa nespēcīgā niknumā par bezmērķīgo skrējienu. Tikai viena viegla ēna visu laiku turējās viņam līdzi. Paraudzījies pār plecu atpakaļ, viņš to redzēja brīžiem kā izplūdušu siluetu bālganajā sniega klajumā, brīžiem ienirstam kādas būdas vai krasta izvilktas laivas tumšajā ēnā.

Читать дальше →