Kahekili kauli

Начало книги

Pāri augstajiem Kūlau kalniem atvējoja vieglas pasātu vēsmiņas, tik tikko sakustinādamas milzīgās, bezbārk- stainās banānu lapas, iešalkodamās palmās, papurinā­damas un klusītiņām sačabinādamas algarobas koku la­potnes mežģīnes. Ik pa brītiņam gaiss it kā ievilka elpu — jo tā jau bija elpošana, tā bija Havajas gurdenās pēcpus­dienas dvašošana. Maigo elpas dvesienu starplaikos gaiss atkal kļuva smags un tvanīgs no puķu smaržām un lek­nās, dzīvības pilnās augsnes izgarojumiem.

Cilvēku ap zemo, bungalo līdzīgo mājiņu bija daudz, tomēr atdusējās no tiem tikai viens. Pārējie turējās klusi kā pelītes. Otrpus mājas sīks zīdainītis pīkstošā balstiņā sāka žēloties, ka pārāk ātri atrautā krūts nav to veldzē­jusi. Viņa māte, slaida hapa-haole (pa pusei baltā), tēr­pusies vaļīgi krokotā holoku no balta muslina, žigli aiz­steidzās starp banānaugiem un papaijas kokiem, aiznes- dama trokšņaino bērneli tālāk projām. Pārējās sievietes, hapa-haole un tīrasiņu iezemietes, nemierpilnas noraudzī­jās viņas bēgšanā.

Читать дальше →