Baltais klusums

Начало книги

—   Karmena neizturēs ilgāk par pāris dienām.

Meisons izspļāva ledus gabaliņu un ar žēlumu paska­tījās uz nelaimīgo dzīvnieku, tad pacēla suņa ķepu pie mutes un turpināja izkošļāt ledu, kas lieliem gabaliem bija iesalis pirkststarpās.

—   Cik vien man nācies sastapt suņus ar uzkrītošiem vārdiem, tie neviens nekam nav derējuši, — viņš teica, pabeidzis savu darbu, un atstūma suni. — Viņi nīkuļo un beidzot izlaiž garu no tādas atbildības. Vai esi redzējis, ka sunim, ko sauc vienkārši par Kašjaru, Sivašu vai Has- kiju, notiek kaut kas slikts? Nē, ser! Paskaties uz Sukumu, tas …

Hop! Izkāmējušais suns salēcās, baltie zobi gandrīz iecirtās Meisonam kaklā.

—   Kas tad tev ienāca prātā?

Veikls sitiens ar pātagas kātu pa ausi nogāza suni sniegā, suns viegli trīcēja, no ilkņiem pilēja dzeltenas slienas.

—   Es saku, paskaties uz Sukumu: Sukums nepalaidī- sies. Deru, ka uz nedēļas beigām viņš apēdīs Karmenu.

Читать дальше →