Tā notiek medībās…

Начало книги

'Tā nu reiz tas ir - satikuši kādu paziņu vai draugu, obligāti dodam labas dienas vai vēlam veselību un tikai pēc tam parasti apjautājamies:

- Kā iet?..

Toties žurnālisti, kā esmu ievērojis, mēdz savam medījumam uzklupt pavisam negaidot:

- Jūsu vaļasprieks?..

Nezinu, kā ir citiem, bet man šis jautājums vienmēr bijis viegli veicams, un atbilde izsakāma vienā vārdā:

- MEDĪBAS!

Savukārt uz jautājumu: "Kāpēc tu esi mednieks?" neesmu varējis atbildēt ne agrāk, ne ari šodien, esot jau pensijas gados...

Jā, kāpēc es esmu mednieks? Pie tam - ne jau "aiz vestes pievilkts" vai pierunāts, vai amata dēļ par tādu kļuvis, bet gan līdz matu (šodien gan vairs tikai dažu pāri palikušu) galiem šai nodarbei atdevies. Atdevies šim dzīvnieku un cilvēku dažbrīd pretrunīgajām, dažbrīd saskanīgajām attiecībām, līdzāspastāvēšanai...

Kāpēc esmu mednieks?

Nezinu... Nav manā dzimtā neviena ar šo kaislību apveltītā. Neviena mednieka, šķiet, nebija ari manā dzimtajā sādžā Breksienā... Jā, pamatskolas gados brālēns Alberts, kurš bija par mani gadus trīs vecāks, gan stāstīja par kādu viru no Čiliplneš sādžas, - tas, lūk, esot mednieks un viņam esot šaujamais ar diviem stobriem. Pie tam, lai izšautu, vīram vajagot tikai pagrūst kaut kādu pogu ar vienu pirkstu, tad sviest šaujamdaiktu pie pleca, un zaķis metot kūleni, lai pēcāk jau karātos pie mednieka plecu siksnas. Vīrs neesot arī lepns un labprāt tērzējot ar kaimiņu puišeļiem...

Читать дальше →