Lennenbergas Emīls

Начало книги

Par Lennebergas Emīlu sauca zēnu, kas dzīvoja Lennebergā. Tas bija mazs, palaidnīgs un iecirtīgs bērns - ne jau tik paklausīgs kā tu. Lai gan viņš nudien izskatījās gluži rātns. Protams, tais reizēs, kad nebrēca. Emīlam bija apaļas zilas acis, apaļa seja, sārti ziedoši vaigi un gaiši zīdaini mati. Tā kā viņš izskatījās tīri paklausīgs, tad varēja pat nodomāt, ka Emīls ir mazs eņģelis. Tikai to nu gan nevajag iedomāties. Viņam bija pieci gadi, un spēcīgs viņš bija kā vērsēns, un dzīvoja viņš Kathultas sētā, Lennebergas draudzē Smolandē. Un tātad viņš runāja smolandiešu mēlē, šis mazais puisēns, - un tur nu viņš bija bez vainas. Smolandē jau tā runā. Kad Emīls gribēja dabūt savu cepuri, tad vis neteica, kā teiktu tu: "Es gribu savu naģeni." Viņš sacīja tā: "Es gribu savu nāģen!" Viņa "nāģene" bija diezgan neglīta cepurīte ar melnu nagu un zilu dibenu. Reiz tēvs to bija viņam pārvedis no pilsētas. Emīls ļoti priecājās par cepuri, un, kad viņam vakarā vajadzēja iet gulēt, viņš paziņoja: "Es gribu savu nāģen!" Viņa māte gan nedomāja, ka Emīlam būtu jāņem naģene gultā līdzi, viņa gribēja nolikt to priekšnamā uz plaukta, bet tad Emīls laida vaļā tādu brēcienu, ka noskanēja visa Lenneberga: "Es gribu savu nāģen!"

Читать дальше →