Džungļu briesmoņi

Начало книги

Klaiņodams pa džungļiem, es ļoti bieži sastapos ar varen garām čūskām; nonāvēt tās nebija grūti, jo čūskas bija mie­gainas un lempīgas. Kaučuka ieguvēji, kuriem, protams, visai bieži gadījās uzskriet virsū rāpuļiem, man stāstīja par milzīgām žņaudzējčūskām un boačūskām, kas mītot upē dažas jūdzes attālu no Florestas ciematiņa. Iezemieši man apgalvoja, ka šīm čūskām esot liels hipnotisks spēks, bet es pret šādiem, kā arī daudziem citiem nostāstiem izturējos diezgan piesardzīgi. Tomēr man jāpastāsta par notikumu, kurš atgadījās, kad es dzīvoju Florestā, un kuram es noteikti ticu, jo varēju iztaujāt cilvēkus, kas to bija redzējuši.

Kāds kaučuka ieguvējs Hosē Perreira pēc nedēļas laikā ievāktā kaučuka nodošanas pārvaldniekam braucis mājup ar laivu pa upes straumi. Viņš veicīgi cilājis airus, cerēdams līdz pusnaktij nokļūt savā būdiņā. Nonācis līdz nelielam līcim, ko izveidojusi upīte Igarape, ieplūzdama Inferno — upju ellē, — viņš izdzirdis troksni. Domādams, ka to saceļ kāds lielāks dzīvnieks, kas ieradies pie upes, Perreira klusi pie- īries pie krasta, piesējis laivu pie koka zara un, turēdams rokās bisi, izkāpis malā. Krastā nekā nepamanījis, viņš at­griezies laivā un braucis tālāk lejup pa straumi. Nepaīries pat jardu desmit, viņš no jauna apstājies un klausījies. Li­cies, nekā aizdomīga nav, tikai tālumā bijis dzirdams pērtiķa brēciens. Pie šīm skaņām Perreira jau sen bija pieradis, viņš nespējis saprast, kas ar viņu notiek, bet jutis nepārvaramu dziņu griezties atpakaļ pie krasta tajā vietā, kuru pirms ne­ilga laiciņa bija pametis. Perreira atkal piesējis laivu pie tā paša zara un izkāpis malā tai pašā vietā. Viņš juties gau­žām nelāgi, bet nenoģidis nekā tāda, kas viņu varētu sa­traukt, nekā, pret ko varētu tēmēt savu bisi.

Читать дальше →