Solaris

Начало книги

Pulksten deviņpadsmitos pēc kuģa laika pagāju garām pavadītājiem, kas stāvēja apkārt šahtai, un pa metāla kāpnēm nokāpu konteinerā. Tur bija tieši tik daudz vietas, lai varētu pacelt elkoņus. Tad savienoju šļūteni ar sienā iemontēto pievadcaurules uzgali, skafandrs piepūtās, un no šī brīža vairs nespēju pakustēties. Stāvēju, pareizāk — karājos gaisa matracī, veidodams vienu veselu ar metālisko čaulu.

Pacēlis acis, caur izliekto stiklu ieraudzīju šahtas sienas un augstāk — Modardu, kas bija pārliecies pār akas galu. Modarda seja pazuda, un kļuva tumšs, jo augšā uzlika smago aizsargkonusu. Dzirdēju, kā, pievelkot bultas, astoņkārt iesvelpās elektromotori. Tad nošņācās amortizatoros ielaistais gaiss. Acis sāka pierast pie tumsas. Es jau saskatīju universālā rādītāja salātzaļās kontūras.

— Gatavs, Kelvin? — atskanēja austiņās.

— Gatavs, Modard, — es atbildēju.

— Neraizējies! Stacija tevi uzņems, — viņš teica, — Laimīgu ceļu!

Читать дальше →